 |
Brauciens uz Kolku
No bērnības atceros, ka par pirmo pavasara vēstnesi jāuzskata zīlītes
slīpējošā dziesma. Arī šis pavasaris ne ar ko neatšķiras.
Neatceros, bet kādu laiku atpakaļ, no rīta izejot no mājas, izdzirtu
monotono zīlītes strīķi. Ticiet vai ne, bet tas nostrādāja kā slēdzis
- gaiss momentāni sāka smaržot pēc mitras zemes, koku zaros saklausīju
briestam pumpurus un šķita, ka pa ielu otrpus mājas aiznesās mocis. Ko
lai saka? Viena maza zīlīte nostrādāja man par slēdzīti - pavasaris.
To, ka man galvā ir dzeņi, cilvēki jau laikam ir pamanījuši. Nez,
kādi putni mīt galvā Andam un māsām Junonām? Lai tur vai kas, bet
gozējoties saulē pie Ķekavas kafejnīcas, gaisā uzplaiksnīja doma -
vajadzētu aizbraukt uz Kolku. Piemetu attālumu - kādi 180 km turp,
tikpat atpakaļ... Paskatījos pulkstenī - kaut kur divi pēcpusdienā.
Ja ilgi nekasītos, varētu paspēt vēl pa gaismu atbraukt arī atpakaļ.
Teicu Andam: JĀĀĀ! Laižam. Mēģināju apelēt pie dzeņiem arī
Vernera galvā: Noliec auto, paņem moci un aidā!
Vienu mirkli
pat šķita, ka izdosies... Verners arī sāka piemest attālumus... varbūt
tomēr? Nu, nē. Tomēr par tālu.
Aidziņa par braucienu iespringa, taču viņas pretošanās dikti ātri
pārmainījās organizēšanā. Tas izskatījās apmēram šādi: kas, jūs
traki, vai, esat? Bet auskti taču! Kolka tik tālu... Un vispār, Junona
arī gribot kaut kur aizbraukt. Viņa varētu braukt. Nu, vispār jau man
arī nekas pašai pret braukšanu nav, nu, ja protams, ātri brauktu
atpakaļ... un ja Junona noteikti brauktu? And, tu taču piezvanīsi
Junonai? Viņa tak toč tur mājās aiz gribēšanas vizināties visus
nagus jau apgrauzusi (vai kā tamlīdzīgi...) Nu, vajag viņai piezvanīt,
ko ta es viena braukšu ar jums, vai?
Tik spēcīgu argumentāciju nevarēja atstāt bez ievērības, un tūdaļ
tika sazvanīta Junona, kura bija gatava braucēja, ilgi nedomājot.
Pa ceļam pie Junonas, ieskrējām pie manis. Nokabināju no moča paciņu
ar lietustērpu un guļammaisu (nakšņošana neplānojās, debesis bija
brīnumskaidras) un iesviedu to mašīnā. Mirkli padomāju, un tomēr
uzvilku vēl zem ādas jakas savu iemīļoto tumši zaļo vamzīti ar
uzrakstu "Valsts medību saimniecība" - lieks kamzolis nekad
nav par sliktu. Tobrīd pats nenojautu, cik esmu gudrs un tālredzīgs
(nu, kurš gan citam lai pagonus liek, ja ne pats sev?)
Kamēr es veicu manipulācijas ar kamzoļiem, And izdomāja, ka viņam
vajadzētu pačurāt. Kur to varot? Nu, ieteicu pārieties pāri pagalmam
un tur vienā stūrī, kur tāds nodrupis žogs, lai tik bliež vaļā.
Tas nekas, ka no aiz žoga esošās piecstāvu mājas tas stūris pārraugāms
kā uz delnas. And nemaz nesamulsa - un pareizi jau darīja - kas ir dabīgs,
tas nav pretīgs. Vismaz ne listniekiem ne. Vai nu spiediens Andam bij
neliels, vai tilpums paliels, bet kamēr viņš ar krānu cīnījās, es
paspēju pilnībā saģērbties. Kad viņš kā uzvarētājs atgriezās,
pacēlās jautājums, ko darīt ar viņa mugursomu, kurā ir peldēšanai
baseinā nepieciešamās lietas un citi spami. Nolēmām to arī pa
Latvijas plašumiem līdzi nevazāt, bet atstāt mierīgi manā autiņā,
gan jau pēc atgriešanās, savāks. Vēlreiz uzzvanījām Junonai, lai nāk
lejā - būsim pēc piecām minūtēm. Nē, tēju dzert augšā neiesim. Nē,
iekost arī negribam. Nē... un vispār, davaj, nāc jau lejā, izbraucam
no Skrapča. Čau.
Junonas mājai var piebraukt daudzos un dažādos veidos. Tikai viens
no tiem ir, tā teikt, atzīts un atbalstīts pie likumu sargiem, bet visi
pārējie - populāri tautā. And daudz nedomādams, pārbrauca pāri
ielai, tad pa trotuāru piebrauca blakus mājai un pāri zaļajai zonai,
lejup pa nogāzi, pie mājas durvīm. Es nedaudz sakautrējos... Varbūt
uz mani arī atstāja iespaidu And motocikla kartera ievilktās strīpas
sasalušajā ledū pie uzbraukšanas uz ietves... Lai tur kā, es veicu
goda apli - apbraucu loku zem Imantas tilta un tikai tad pārbraucu pāri
trotuāram un zaļajai zonai. Aidziņa jau bija ieskrējusi mājā pakaļ
māsai. Apjautājos Andam, vai viņš to tā speciāli bija domājis
ar karteri ledu paskrāpēt. Kādu karteri? Man tak duga! - lepni paziņoja
And, un nometās garšļaukus pētīt, vai tiešām ar karteri. Veicis
nelielu apskati, secināja - bļin, tiešām ar karteri. Viņš
ciest nevarot, ka šitam mocim motors ir daļa no rāmja. Vecajai hondai
tur pa apakšu esot gājis rāmis un ar to varējis arī pa kāpnēm dārdināt
lejā uz nebēdu - nekādas vainas. Apgājis mocim apkārt, And pārsteigts
salēcās - trūka vienas skrūves, ar kuru motors stiprinās ar rāmi.
Drošības pēc, And arī man pajautāja, kā man liekoties - vai tur
skrūvi vajagot? Nezināju pat ko sacīt... Ja ir caurums, skrūvi vajadzētu
piemeklēt. Neko lieku tak tie japāņi savos motociklos iekšā neskrūvē.
Kamēr mēs tā jautri pavadījām laiku, noklaudzēja trepjutelpas
durvis un pa tām izspriņģoja māsas Junonas. Vitu nebiju redzējis
veselu mūžību (nu, no pagājušā gada jeb sezonas beigām...) Protams,
atkalredzēšanās tika pavadīta ar skaļiem ĀĀĀĀ un ŌŌŌ no abām
pusēm, kā arī apkampšānās un buču došana (kura bija apgrūtināta
dēļ ķiverēm galvās). Es tā ieskatījos, ieskatījos - Junona tāda kā
smukāka palikusi. Šķiet, ka viņās dzīvē ir kāds cilvēciņš ienācis,
kurš viņu regulāri pamīlē... Tas sievietēm iet pie sirds un viņas
tad uzplaukst - nu, gluži kā Junona patreiz. Bet varbūt... arī uz viņu
spožā saule un mirdzošie motocikli atstāja tādu iespaidu? Tas lai
paliek uz viņas sirdzapziņas, negāju tur daudz iztaujāt. Un kam gan
tas interesē? Vai ne?
Junonai tika And mūžvecā vaļējā AGV ķivere, kuras aizsargstiklam
apakšējā malā ir skaists robiņš. Junona painteresējās, vai And to
speciāli izvīlējis, lai varētu pīpi pīpēt, vai? Nē, tas esot pret
asfaltu izrīvējies... Detaļās neiedziļinājāmies - motocikli jau
bija silti un ceļi sauca.
Nolēmām braukt līdz Jūrmalenes statoilam, tur uzpildīties
un tad tālāk. Pie viena arī varētu salīdzināt, kuram mocis vairāk rij.
Kad bākas bijām pielējuši un knosījāmies rindā pie kases, And izdomāja,
ka rīt vajag ne tikai mocim, bet viņam arī derētu. Paņēma, šķiet,
saldējumu... Tā kā es par benzīnu jau biju nomaksājis, tad uzprasījos,
lai viņš man arī iegādā pāris snickerus, varbūt noderēs. Pats izgāju
laukā, ko es tur lieki gūzmu veidošu. Nākot ārā izrādījās, ka And
ir rūpīgs un maigs puisis, un tas saldējums (jeb kas nu tas bija) tika
Aidziņai. Toties man And laipni paziņoja, ka viņš to snikeri priekš
manis attaisīšot... un nedaudz nokodīšoties... Nopūtos, un apēdu to
kas bija atlicis. Redzot, kā mirdz Junonai acis, piedāvāju izbraukt aplīti
ar savu moci. Būtu dīvaini, ja viņa nepiekristu. Skatoties, kā lēni
aizripo Suzuks, man ienāca prātā lieliska doma - Junonai tak ir pilnā
A kategorija... Vajadzētu mazmazītiņu M zīmīti, un mēs varētu
pilnīgi mierīgi ārstēt policiju, ka mācāmies braukt! Iegāju atpakaļ
pie kasēm un apjautājos pēc mazākās M zīmītes. Protams, mazākā
M zīmīte bija milzīgā izmērā un mocim tādu pielīmēt varēja
vienīgi uz bākas. No šīs domas atteicos.
Kamēr Junona vizinājās, arī Aidziņa nolēma izrādīties - viņa
tak arī ar And moci ir iemācījusies braukt. Pakaļ Junonai aizdudināja
arī And Honda ar Aidziņu (jeb otrādi - aizdudināja Aidziņa ar And
Hondu...) Laimīgi saņēmis savu mocīti atpakaļ, norullēju uz nullēm
spidometru. Ceļojums varēja sākties. Sarunājām pārmērīgi nedzīt,
jo laiks tomēr auksts. Vienojāmies, ka brauksim ar ātrumu 110 līdz 120
km/h.
Sākotnēji tā arī braucām. Bet priekš kam tad ir domāta Jūrmalas
šoseja, posmā aiz Rīgas apvedceļa? Tas tak tas slavenais posms:
"Pjaķ minut v Amerike!" Nu, ja jau v Amerike, tad ručkas
ir jāgriež vaļā... Vienu dienu mēs ar Ošu runājām par tēmu, ka uz
Jūrmalenes varētu uzlikt speciālu zīmi, ka nav ātruma ierobežojuma
un tai apakšā plāksnīti - motocikliem... Visu cieņu 1200 ccm motoram
- tam vienalga, cik liela krava un cik daudz pasažieru. Ar trešo ātrumu
220km/h. Ātrāk vēl bailes braukt, mazums, pie 240 nevarēšu novaldīt...
Jūrmalas zīmi sasniedzām vienā mirklī. And bija palicis kaut kur
aizmugurē. Nogriežoties no šosejas stāvēja policija, bet viņi bija
aizņemti ar naudas iekasēšanu no apgrēkojušamies autobraucējiem, un
kaut kādi tur motociklisti nespēja viņus kratīt. Prātā iešāvās Pēča
izteiktais sakāmvārds par policiju, motociklistiem un autobraucējiem -
(mentam) labāk zīle (autobraucējs) rokā, nekā mednis (motociklists)
kokā. Lēni velkoties pa līkloci zem šosejas, sagaidījām arī And ar
Aidziņu. Tālāk braucām nesteidzīgi, aptuveni 120km/h. Saulīte spīdēja,
vējš ausīs svilpoja, dzeņi galvās klaudzināja un dzīve rādījās
vienkārši lieliska!
Kad iebraucām Pūrē, spogulī ievēroju, ka And midžina labo
pagriezienu. Nopratu, ka pie pirmā kroga vajadzētu apstāties. To arī
izdarīju. Tūdaļ pat arī pārliecinājos par autobraucēju kretīnismu.
Tā vietā lai normāli pagaidītu, kāds vietējais, kurš domājās sevi
gana kruts esam, riteņiem kaucot un skaļi pīpinot grieza mums taisni
virsū. Nu, lai jau, ja viņam rodas kompleksi, tad nevajag tak par to
visai pasaulei izziņot. Junona veikli nozuta labierīcību meklējumos,
bet Aidziņa izteica domu, ka viņai kājas noteikti no gangrēnas nokritīšot.
Apjautājos, ko tad tik drūmas domas viņas vecumā? Kājas esot galīgi
notirpušas. Vajagot pozu pamainīt. Man gan grūti spriest, bet laikam ar
to sēdēšanu moča aizmugurē un nekā nedarīšanu ir tā pat kā seksā
- vajag mainīt pozas, citādi piegriežas. Nolēmām, ka Aidziņa tagad
pasēdēs aizmugurē man, Junona - Andam.
Lieliskā dzīve parādījās nedaudz tumšākos toņos, kad sapratu,
ka braucam mēs nu nemaz caur visiem tiem bekuciemiem jūras krastā,
bet gan pa Ventspils šoseju (ātri gan man tā gaišā doma iešāvās prātā,
kādus simts kilometrus no Rīgas :). Piestāju un parunājos ar And. Tas
ar bij tik vilcis man pakaļ un daudz nelicies traucēties par virzienu.
Nolēmām braukt līdz Talsiem, tad no turienes uz Roju. Kā vēlāk secināju,
ieskatījies kartē, tas bija vienīgais pilnībā asfaltētais ceļš līdz
jūrai. Motociklistu aizgādnis bija mums norādijis pareizo virzienu :).
Dīvainas sajūtas pārņem, kad tu ar moci brauc pa nepazīstamu ceļu un
vietām bez ledus palikusī asfaltētā ceļa daļa ir kādu pusotru metru
plata... bet ceļš līkumains, un varbūt aiz nākamā līkuma, kur tādas
biezākas egles gar ceļa malām, šī skaistā, sausā asfalta vairs nebūs?
Fu, lūk arī aiz līkuma parādās liels uzraksts ROJA. Nezinu, vai daudzām
pilsētām ir šādi uzraksti? Tā uz sitiena varu tikai vēl lielos
uzrakstus RĪGA iedomāties. Ir jau redzēti tur visādi, akmenī kalti
utt. dīvaini veidoti, bet tādus milzīgus baltus burtus - nezinu, neesmu
redzējis.
Iebraucām Rojā. Norāde uz Kolku pa kreisi, es pagriezu pa labi. And
gan tā dīvaini midžināja, bet tomēr sekoja. Ne jau velti griezu Rīgas
virzienā - tur bija vienīgais daudz maz normālais benzīntanks visā
piekrastē (nu, Jūrmalas tankus neskaitot). Ielējām zupiņu. Nobraukti
bija 159 km no Jūrmalenes statoila. And ieteica, lai es spidometru
negriežot uz nullēm, viņš savu nospiedīšot. Es piekritu, jo man jau
ir benzīna līmeņa datčiks (nu kā to maitu latviski sauc?), un pa nullēm
šoreiz griezt nemaz netaisījos.
Par attālumu līdz mūsu galamērķim - šķiet, ka uz tās norādes
uz Kolku bija minēti kādi 38 kilometri. Ceļš no Rojas līdz Kolkai ir
vienkārši burvīgs (nu, ja to līdzina ar ceļu no Talsiem līdz Rojai).
Pie tam, tur pat vienu posmu, kādus desmit kilometrus, pāris gadus
atpakaļ no jauna noasfaltēja. Tīrais prieks, ne šoseja. Tad nu arī
vilkām... Vienīgi žēl, ka līkumi sveši. Un to te nav maz - viens aiz
otra. Vietām pat pietiekami asi, lai sāktu piedomāt, cik, nez, laba ir
saķere pie temperatūras +3 grādi pēc onkuļa Celsija?
Urā, urā, Kolka ir klāt! Piestājām pie veikala. Galu galā - man
tak šodien ir arī vārdadiena. Vajadzētu tā kā uzstāties... Nopirku
divus kagorus. Parēķināju, ka siltumam būs, promilēm pietrūks.
Kamēr es vienu no kagoriem pūlējos atknibināt vaļā tur pat
pie veikala, pārējie izsprieda, ka vajadzētu iegādāties arī kaut ko
klāt piekožamu, un vēlreiz atgriezās veikalā. Mana knibināšana nesa
augļus - pudele man izslīdēja no nosalušajiem pirkstiem un ar skaistu
paukšķi pazaudēja dibenu. Asinssarkanais vīns priecīgi urdot izplūda
pa bruģakmeņiem un iesūcās to starpās. Man atlika tikai, sevi gānot,
lasīt kopā stikliņus. Nu, neko darīt - kā tur bij ar to pasaku par Eža
kažociņu: ja nav ne kāda, labi vēl, ka tiek pie tāda... Nāksies
iztikt arī ar vienu kagoru.
Izbraucot no Kolkas Kolkasraga virzienā, asfaltu kā ar roku noņēma
- priekšā bija viena milzīga pļančka, kurai cauri tad arī uzmanīgi
vadījām savus motociklus. Vēl tikai pagrieziens pa labi, veikla izlavīšanās
cauri maksas stāvvietai, un aidā - Kolkasrags ir klāt. Jāsaka, gadu te
nebiju bijis. Kā ziņās dzirdēju, Kolkasrags esot galīgi noskalots. Šoreiz
ziņas izrādījās patiesas - tiešām, visa plašā smilšu sēre, pa
kuru varēja ieiet dziļi jūrā (nu, tipa, pats rags) tagad bija zem ūdens
ledus (lasi - ūdens). Ko lai dara? Jūra paņem savu. Gadiem ejot krasti
maina savu formu un daudz, kas ir bijis, vairs nav ieraugāms. Ja vēl arī
maita cilvēks piepalīdz, tad jau vispār valda viena postaža (nu, te es
Staburagu iedomājos, kuru tā arī laikam nekad ieraudzīt nevarēšu).
Nolikām močus pie drupām, kuras nu bija pašā raga smailē (nu, gandrīz)
un parāpaļājāmies pa akmeņiem.
Nu tā. Esam veikuši pirmo nopietno izbraucienu šajā gadā. Varētu
teikt, ka sezonu esam atklājuši. Kā to teikt, sirdis pilda lepnums, jo
zinām, ka neviens cits tik slims nav, lai šajā datumā dotos divsimt
kilometru garā izbraucienā (kopā ar atgriezšanos, sanāk visi četri
simti, hehe).
Pūš briesmīgi auksts vējš, tādēļ nolemjam doties ar mazajām
priedītēm apaugušajās kāpās, kur varētu būt kaut neliels aizvējš.
Aizvēju atrast grūti, bet vizmaz apziņa, ka apkārt koki, liek justies
nedaudz siltāk. Atkal sāku cīnīties ar vīna pudeli, bet lāga
nepadodas. And izpalīdz, un iespieda pudeles korķi pudelē iekšā pudelē.
Nu i štrunts ar viņu. Uzsaucu tostu - par sezonas atklāšanu un palaižu
pudeli pa riņķi. And jau nebūs And, ja kāpās neiebrauks ar moci. To
tad arī, atstutētu pret priedīti, izmantojam kā galdiņu uzkodu
izvietošanai. Izrādās, ka kā uzkožamo, šie ir nopirkuši nocentoas
zivis, kurām beidzies termiņš un sagrieztu rupjmaizi. Zivis pazuda mūsu
vēderos kā uz burvja mājienu. Aidziņa, kura bija nozudusi krūmiņos,
no pirmās bundžas vairs varēja tikai paostīt, kas tad tur ir bijis. Es
izdarījos viltīgi un nekrietni - fiksi uz maizes uzliku zivteli un
laidos tā patālāk, kur mierīgi to nolocīju.
Kad ar zivīm un vīnu bijām tikuši galā, And paziņoja, ka tagad viņš
esot nobriedis kādam LĒCIENAM. Nu, viņš sevi pārstāšot cienīt, ja
nebūšot kāda LĒCIENA. Pūlēties viņu atrunāt - sebe dorože.
Tā nu honda tika rūcināta un smiltis putinātas. Filmējot And "mežonīgos
lēcienus", fotoaparātam nosēdās akumulators. Vilks ar viņu.
Iebraukuši atpakaļ Koklā kā uzvarētāji, iegājām vietējā
kafejnīcā sasildīties. Kad bijām atsiluši, es paziņoju, ka man dikti
jāsteidzas uz Rīgu (nu, bija jau arī) un ka vilkšu saprāta robežās.
And teica, ka labi, šis tik ļoti vilkt netaisoties. Teicu Junonai, lai
sapakojas stingrāk, un devu virsū. Rojā mirkli paminstinājos krustojumā
ar Talsu ceļu - braukt gar jūru jeb atkal caur Talsiem? Nolēmu, ka jābrauc
gar jūru, tomēr ceļš īsāks. Kamēr bija gaišs, kilometri ritēja ātri.
Ar Junonu bijām vienojušies, ka ja viņa vairs nevarēs turēt, tad sāks
mani bakstīt. Sāka arī, kad bijām jau sasnieguši pēdējos ciemus un
ārā bija galīgi satumsis. Nometu ātrumu un pavēru ķiveri - vajagot
apstāties, ja kaut kur kāds krodziņš gadās. Krodziņš gadījās
visai drīz un tajā tad arī piestājām. Par krodziņu to īsti nosaukt
nevarēja - nu, tāds veikals/kafejnīca vairāk. Junona uzprasījās uz
tualeti, es padīdījos gar plauktiem ar precēm. Kā vēlāk Junona
ieteicās, krodziņa saimniecei un vēl tiem retajiem apmeklētājiem mēs
laikam izskatījāmies kā no citas pasaules garāmbraucot ieradušies ēlieņi.
Pilnībā viņai piekritu, jo acis, kuras mūs vēroja bija ļoti apaļas
un uz visiem mūsu jautājumiem atbildēja vairāk ar žestu valodu nekā
ar vārdiem. Kad izgriezām uz ceļa, sapratu, ka tomēr lukturi vajag
paregulēt zemāk, citādi mana tuvā gaisma ļoti līdzinājās tālajai,
bet tālā - ar to varēja putnus no zariem baidīt. Kad lampiņa bija
pagriezta uz leju, braukšana arī veicās labāk.
Iebraucām Jūrmalā. Jāatzīst, ka Jūrmalas dome dara visu iespējamo,
lai cilvēki brauktu pilsētā iekšā un maksātu naudu caurlaidēs. Nu
jau kārtējo reizi pabraucu garām īstajam pagriezienam uz Rīgu -
galvenais ceļš aiziet pa labi, Rīgas ceļš - pa kreisi. Norāžu nekādu.
Vot i pamaldījāmies pa naksnīgo Jūrmalas Mežciemu, vai kā nu tur to
rajonu sauc. Izbraukt uz Jūrmalas šosejas bija viens prieks. Pat nepamanīju,
kā izlidojām cauri burkānciemam un uzbraucām uz trīsjoslu šosejas.
Te tad nu es atrāvos pēc pilnas programmas. Šķiet, kādus 240
izgriezu, bet pretvējš šķita tik spēcīgs, ka pie Rīgas apvedceļa
tilta ātrumu samazināju līdz saprātīgam un Rīgā iebraucu neticamā
tempā - 100 km/h. Iegriezu atkal statoilā, tikai šoreiz šosejas
pretējā pusē. No Jūrmalenes statoila nobraukti 359 kilometri.
No pēdējās pildīšanās Rojā - tieši 200. Mocis noēdis uz 100 km 7
litrus - nav slikti, jo braukts tika uz nebēdu. Pieļauju, ka braucot ar
ātrumu deviņdesmit līdz simts km/h patēriņš būtu zem seši, kas ir
pavisam labs rādītājs. Tā pat kādus 300 km ar bāku var izvilkt :)
Kamēr dzērām kafijas, piezvanīja arī And. Šie ar Aidziņu iebraukuši
Jūrmalā un nu no Jūrmalas statoila grieza mums. And apjautājās,
vai man uz ceļa ledus arī esot bijis? Es tā dumi pabolīju acis, un godīgi
atbildēju - nebija laika daudz pētīt.
Vot i viss. Tāds nu bija pirmais šās sezonas izbrauciens. Ak, jā,
visas personas ir izdomātas un notikumu vai vārdu sakritība ar reāliem
notikumiem ir nejauša ;)
Guntars, 2003.03.18 @ 2:29, bļā, kā gulēt gribu.
|
|
